— Nē, nē, — Kents, vārgi pasmaidīdams, atteica un atslīga uz ķeblīša. — Man tikai gribējās zināt.
— Vai neesat nekad tādu rētu redzējis? — svešais nikni noprasīja.
— Nē.
— Nu — vai nav skaista, ko?
— Ir, ir, — Kents piekrizdams pamāja ar galvu, gribēdams nomierināt dīvaino ciemiņu, taču saņēma par savu laipnību tādu lamu birumu, kādu nepavisam nebija gaidījis.
— Ak tu nolādētais smerdeli, auzu putras dauķis, lempis pēdīgais! Ak tad tu gribi teikt, ka riebīgākā rēta. kādu dievs tas kungs jel kad cilvēka ģīmī iecirtis, esot skaista? Tā tu gribēji apgalvot, tu . .. .
Un karstasinīgais jūras dēls nu palaida tādu fantastisku vārdu birumu, piesaukdams dievus un velnus, jaunus un vecus, briesmekļus un rēgus tik virtuozi, ka Džeikobs Kents pilnīgi apstulba. Viņš saruka gluži maziņš un pacēla rokas, it kā aizsargādamies pret belzieniem. Viņš bija tā pārbijies, ka svešais apturēja lamu krusu pusvārdā un sāka dārdoši smieties.
— Re, saule jau sasniegusi kamanu ceļa galu, — ierunājās Cilvēks ar rētu, vēl joprojām raustīdamies smieklos. — Ceru, ka tu pratīsi novērtēt izdevību pavadīt nakti kopā ar vīru, kam tāds ģīmis kā man. Celies nu un samet malku krāsnī. Es pa to laiku izjūgšu un pabarošu suņus. Un malciņu neželo, puis; mežā koku diezgan, un tev laika tiku tikām to saskaldīt. Un pie viena neaizmirsti atstiept spaini ūdens. Un nu naskāk, citādi, nudien, apgriezīšu tev sprandu!