Tas nu bija kaut kas nedzirdēts. Džeikobs Kents iekur uguni, skalda malku, atnes ūdeni — pakalpo viesim kā mācēdams! Jau Dausonā Džims Kārdidžijs bija saklausījies pilnu galvu ar nostāstiem par šā ceļmalas Šeiloka nedarbiem; un garajā ceļā daudzi upuri bija uzskaitījuši vēl labu tiesu dažādu apgrēcību. Tādēļ Džims, kuram kā daždien jūrniekam patika reizēm palaist spēcīgāku joku, gribēja, negaidot iebrukdams būdā, tās saimnieku pamatīgi nobiedēt. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņam tas varen labi izdevies, taču pat nenojauta, cik svarīga loma bijusi viņa rētai. Nesaprazdams, kāpēc Kents tik briesmīgi pārbijies, viņš tomēr bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma to izmantot gluži tāpat, kā moderni tirgotāji izmanto labi ejošu preci.
— Lai velns par stenderi paliek, esi gan tu izdarīgs zellis! — viņš atzinīgi noteica un, galvu piešķiebis, vēroja namatēva rosīšanos. — Tev nu nevajadzēja vis braukt uz Klondaiku zeltu rakt. Tu taču esi dzimis krodzinieks. Pa upi braukdams, es tuvu un tālu esmu dzirdējis tevi daudzinām, bet nekad nebūtu domājis, ka esi tāds ziķeris.
Džeikobam Kentam briesmīgi gribējās ietriekt svešajam ģīmī bises lādiņu, tomēr rētas maģiskais spēks bija pārāk varens. Šis taču bija īstais Cilvēks ar rētu, tas pats, kas iztēlē viņu tik bieži aplaupījis.