— Nē, — Freds mierīgi atbildēja. — Ja pēc tādām izdarībām kādā jaukā dienā nolemšu iet pie dievgalda, es nevarēšu raudzīties mācītājam acīs.
— Bet mēs taču varam arī viņu pacienāt ar kādu drusciņu laimes! — Lū priecīgi iesaucās.
— Nē, — Freds atcirta. — Piedodiet, bet tam es nevaru piekrist.
— Labi. — Herisons piecēlās un sāka soļot pa istabu. — Tādu atbildi es biju gaidījis. Bet man ir cits priekšlikums, un tas jau nu visā pilnībā atbilst likuma prasībām. Mēs konstruēsim portatīvu pastiprinātāju un raidītāju ar nelielu antenu. Masveidā ražojot, tas izmaksās ne vairāk par piecdesmit dolāriem gabalā, tādējādi cena — teiksim, pieci simti dolāru — būs gluži pieņemama vidusmēra pircējam. Vienlaikus noslēgsim vienošanos ar telefona sabiedrību, lai signālus no jūsu antenas pa vadiem pārraida uz tām mājām, kur ir šādi aparāti. Un, lūk, saņēmis pa telefona kabeli signālus, mūsu aparātiņš tos
pastiprinās un izstaros ar tādu aprēķinu, lai visi, kas atrodas mājā, justos laimīgi. Jūs mani sapratāt? Cilvēkiem vairs nebūs nepieciešams darbināt radiouztvērējus vai televizorus, viņi varēs tieši pieslēgties laimei. Nevajadzēs ne aktieru, ne dekorāciju, ne dārgu telekameru — vispār nekā, izņemot svelpoņu …
— Šo aparātu mēs varētu nosaukt par «Eiforia- fonu», — es ierosināju. — Jeb, saīsināti, par «Eifiju».