—   Vareni, grandiozi! — Lū bija sajūsmā par manu ideju. — Ko teiksiet, dok?

—    Nezinu, — Freds izskatījās krietni noraizējies.

—  Šinīs lietās es neesmu kompetents.

—    Katram no mums ir jāapzinās savu iespēju ro­bežas, — Herisons konfidenciāli paziņoja. — Es kār­tošu jautājuma komerciālo pusi, jūs — tehnisko. — Viņš sakustējās, it kā grasīdamies uzvilkt mēteli.

—   Bet varbūt jums nemaz negribas kļūt par miljo­nāru?

—    Kāpēc gan ne, to es gribētu gan, — Freds ātri ļ atbildēja. — Protams, gribu.

—    Tad uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, — Lū saber­zēja plaukstas, — taču, iekams ķeramies vērsim pie ragiem, mums derētu uzbūvēt un izmēģināt kaut vienu aparātu.

Lai nu kas, bet tas jau nu ietilpa Freda kompetencē un — es tūdaļ pamanīju — viņu stipri ieinteresēja.

—    Vispār, izgatavot tādu aparātu nav sevišķi sa­režģīti, — viņš teica. — Domāju, mēs uz ātru roku varēsim salodēt shēmu un ne vēlāk kā nākamnedēļ to izmēģināt.

«Eiforiafona» — jeb, saīsināti, «Eifijas» — pirmais izmēģinājums notika Freda Bokmena viesistabā sest­dien, tas ir, piecas dienas pēc sensacionālā radioraidī­juma.

Mes bijām seši izmēģinājuma trusīši — Lū, Freds, viņa sieva Meriona, es, mana sieva Sūzija un mans dēls Edijs. Mūsu krēsli bija novietoti visapkārt kāršu galdam, uz kura gulēja pelēka tērauda kārbiņa. No tās gandrīz līdz griestiem slējās antenas radziņš, kas mazliet atgādināja kukaiņa ūsu.