Kamēr Freds rosījās pie aparāta, pārējie nervozēja, pļāpāja par šādiem tādiem niekiem, iestiprinājās ar sviestmaizēm un alu. Edijs, saprotams, alu nedzēra, taču kaut kāds nomierinošs līdzeklis viņam noteikti nebūtu nācis par ļaunu. Puika dusmojās, ka nebija ticis uz beisbola laukumu, bet gan atvests uz šejieni, un, šķiet, grasījās kuru katru mirkli savas dusmas izgāzt pār viesistabas mēbelēm. Viņš bija uzsācis pārgalvīgu spēli, kurā veica gan savas, gan pretinieka funkcijas, ar biguli dauzīdams vecu tenisa bumbu, trenkādams to pa grīdu un sizdams gaisā, turklāt tas viss notika pāris soļu attālumā no stikla durvīm.
— Edij, — māte apsauca viņu vismaz desmito reizi, — lūdzu, izbeidz!…
— Neuztraucies, nekas nenotiks, — Edijs nevērīgi atbildēja, triekdams bumbu pret sienu un pārtverdams to ar vienu roku.
Meriona, kuras sievišķie instinkti rada izpausmi galvenokārt mīlestībā pret stila mēbelēm, nespēja apslēpt ciešanas, ko Edijs viņai sagādāja, pārvērzdams viesistabu par sporta zāli. Lū centās viņu mierināt savā manierē:
— Lai sadauza visu kaut vai drumslās. Šinīs dienās jūs pārcelsieties uz pili…
— Viss kārtībā, — Freds klusi teica.
Mēs viņam atbildējām ar tādiem bezbailīgiem skatieniem, ka, raugoties uz mums, kuram katram apšķebinātos dūša. Freds iebāza pelēkajā kārbiņā telefona līnijai pievienotu kontaktdakšu. Tādā veidā tika nodrošināti tieši sakari ar koledžas pilsētiņu, kur īpašs