pulksteņa mehānisms gādāja par to, lai antena būtu pastāvīgi vērsta pret vienu un to pašu noslēpumaino debess punktu — pašu spēcīgāko no «Bokmena eiforijas» avotiem. Freds novilka auklu līdz elektrotīkla kontaktligzdai un ar roku pieskārās slēdža pogai.
— Gatavi?
— Nevajag, Fred! — es saucu, jo pēkšņi man bija kļuvis baismi.
— Ieslēdziet, ieslēdziet, — Lū enerģiski mudināja. — Mums šodien neizdotos saņemt pa telefonu nevienu pašu signālu, ja kompānijai nebūtu pieticis drosmes sazināties ar visaugstākajām sfērām …
— Es palikšu šeit pie aparāta un nekavējoties to izslēgšu, ja vien kaut kas neies tā kā vajag, — Freds mūs uzmundrināja.
Atskanēja klikšķis, tad vāja dūkšana, un «Eifija» sāka darboties. Visi klātesošie atvieglināti uzelpoja. Edijam bigulis izslīdēja no rokas. Viņš svinīgi, it kā valsēdams, šķērsoja viesistabu, atlaidās mātei blakus uz grīdas un uzlika galvu viņai uz ceļiem. Freds, pa pusei aizvēris acis un kaut ko klusi dungodams, atstāja savu posteni pie slēdža. Pirmais ierunājās Herisons — viņš turpināja pirmīt ar Merionu uzsākto sarunu.
— Kam gan vajadzīga šī komercija! — Lū sirsnīgi iesaucās un pievērsās Sūzijai, meklēdams viņas atbalstu.