—   Ak, — Sūzija sapņaini pašūpoja galvu. Pēc tam apkampa Herisonu un dāvāja viņam tvīksmīgu skūpstu.

—   Jūs, bērniņi, — es teicu, draudzīgi paplikšķinā­jis Sūziju, — kā redzu, satiekat tīri labi? Paskaties, Fred, vai tas nav itin jauks pāris?

17

—   Edij, — Merionas balsī dvesmoja patiess mai­gums un dziļas rūpes, — manuprāt, gaiteņa skapī ir

2 180

īsta beisbola bumba. Cieta. Rotaļāties ar to tev būs daudz patīkamāk nekā ar šo veco tenisa bumbiņu …

Edijs pat nepakustējās. Freds joprojām smaidošs klīda pa istabu, tikai acis viņam tagad bija pavisam aizvērtas. Ar papēdi aizķēries aiz stāvlampas vada, viņš paklupa un nogāzās zemē, ietriekdams galvu ka­mīna pelnos.

—   Ehei, ļautiņi mīļiel — viņš sauca, joprojām ne­atvērdams acis. — Vai zināt, es, liekas, esmu sadau­zījis galvu pret kamīna režģi…

Tā viņš arī palika guļam turpat kamīnā un laiku pa laikam nez kāpēc skaļi sprauslāja.

—    Pie durvīm zvana, — Sūzija piepeši paziņoja. — Liekas, jau diezgan ilgi, lai gan tam droši vien nav nekādas nozīmes.

—   Ienāciet, ienāciet! — es teicu.

Mani vārdi visiem šķita bezgala uzjautrinoši. Mēs zviedzām, burtiski, vēderus turēdami, arī Freds, — viņa smiekli sacēla gaisā mazus, pelēkus pelnu māko­nīšus.

Ienāca vecītis, sīks nopietna izskata vecītis baltās drēbēs, un apstājās priekšistabā, bažīgi lūkodamies uz mums.