— Esmu piena vedējs, — viņš minstinādamies sacīja. Pēc tam pasniedza Merionai papīra lapu. — Jūsu zīmītē es nespēju saburtot pēdējo rindu. Jūs tur rakstāt kaut ko par biezpiena sieru, sieru, sieru, sieru …
Balss viņam aizkrita, un, sakrustojis kājas pa turku modei, viņš nolaidās uz grīdas Merionai blakus. Apmēram trīs ceturtdaļstundas viņš nosēdēja, neteicis ne vārdn, l<id viņa sejai pārskrēja rūpju ēna.
Nekds, viņš apātiski nomurmināja. — Esmu !<• lej'iic/lrM tikai uz brītiņu. Lai gan … mans furgonu ftlflv < e|m.il<i un droši vien traucē satiksmi …
Viņ . mcjjliniļo piecelties. Lū viegli nospieda «Eifi-
jas» regulatoru, palielinādams izstarojuma jaudu. Piena vedējs sabruka uz grīdas.
— A-a-ah, — visi reizē izdvesa.
— Tādā dieniņā labi sēdēt mājās, — piena vedējs sacīja. — Pa radio ziņoja: no Atlantijas nāk viesuļvētra un tās aste, domājams, aizķers arī mūs …
— Lai nāk, — es moži deklarēju. — Savu mašīnu esmu novietojis zem liela, izkaltuša koka …
Pēdējā teikumā, šķiet, bija apslēpta īpaša jēga. Taču neviens laikam to nemanīja. Es atkal ieslīgu siltajā klusuma miglā un nedomāju vairs ne par ko. Tādus apziņas mijkrēšļus, kas toreiz likās ilgstam tikai sekundes daļas, ik reizi pārtrauca vai nu ciemiņa ierašanās, vai sarunas. Tiesa, tagad es zinu, ka šie brīži reti ilga mazāk par sešām stundām. Atceros — reiz šādā brīdī mani iztraucēja atkārtots zvans pie durvīm.