— Es taču teicu: ienāciet, — nomurmināju.
— Es jau esmu ienācis, — piena vedējs, tāpat murminādams, man atbildēja.
Durvis strauji atvērās, no sliekšņa uz mums bargi lūkojās ceļu policijas patruļnieks.
— Kas te, velns parāvis, notiek! — viņš kliedza. — Kurš no jums ar piena furgonu aizsprostojis ceļu? Ahā! — Viņš bija ieraudzījis piena vedēju. — Vai jūs maz jēdzat, ko darāt? Kāds izdrāzīsies no šķērsielas un neizbēgami ietrieksies jūsu kulbā … — Patruļnieks nožāvājās, un bargā izteiksme viņa sejā pēkšņi pārvērtās mīlīgā smaidā. — Nē, velns parāvis, tie ir nieki. Pats nezinu, kādēļ par tādiem niekiem vajadzēja uztraukties … — Viņš apsēdās Edijam blakus uz grīdas. — Vai tev, puis, ieroči patīk? — Tad izvilka no maksts savu dienesta pistoli. — Re, gluži kā komiksos …
Edijs pacēla pistoli, notēmēja uz Merionas lepnumu — pudeļu kolekciju — un izšāva. Liela zilgana
stikla pudele sašķīda drumslās, un arī logs aiz pudeļu vitrīnas saplīsa divās daļās. Pa spraugu istabā svilpodams ielauzās aukstais gaiss.
— Paskat, dienās vēl kļūs par policistu, — Meriona iesmējās.
— Mans dievs, kāda laime, — es iesaucos, juzdams, ka nupat, nupat aizkustinājuma asaras aprasos manus vaigus. — Man taču ir pasaulē visbrīnišķīgākais dēls, visbrīnišķīgākie draugi un visbrīnišķīgākā vecenīte …