Pēc tam dzirdēju pistoli izšaujam vēl divas reizes un tūdaļ pat iegrimu svētlaimīgā nemaņā. Un atkal mani pamodināja zvans.
— Cik reizes man jāsaka: visu svēto dēļ, ienāciet! — nomurmināju, neatvērdams acis.
— Es jau esmu ienācis, — piena vedējs kārtējo reizi paziņoja.
Saklausīju kāju dipoņu, tomēr neizjutu ne mazāko vēlēšanos noskaidrot, ko tas varētu nozīmēt. Nedaudz vēlāk es konstatēju, ka man kļuvis pagrūti elpot. Izrādījās, ka esmu nostiepies garšļaukus uz grīdas un bariņš skautu apmetušies man uz krūtīm un daļēji arī uz vēdera.
— Ko tev vajag? — es vaicāju jaunatnācējam, kas vienmērīgi pūta man sejā savu karsto elpu.
— Bebru kopām bija vajadzīga makulatūra, bet tas nav svarīgi, — puišelis atbildēja. — Mums bija uzdots to kaut kur nogādāt…
— Bet vai vecāki zina, kur jūs tagad atrodaties?
— Kā tad! Viņi laikam bija nobažījušies un tagad atnākuši mums pakaļ…
Viņš ar pirkstu norādīja uz dažiem laulātajiem pāriem, kuri bija sasēdušies rindā gar sienām un smaidīdami vēroja, kā vējš un lietus cērtas istabā pa sasisto logu.
— Mamm, man tā kā gribētos ēst, — Edijs sacīja.
— Ak, Edij, tu taču neliksi savai māmiņai gatavot ēdienus, kad mums visiem šeit ir tik labi, — Sūzija iebilda.