Lū Herisons vēl mazliet pārbīdīja «Eifijas» regulatoru.
— Ei, zēniņ, kā tev patīk šis gardumiņš?
— A-a-a-h, — visi reizē izdvesa.
Nācis atkal pie samaņas, aptaustīju savu ķermeni no galvas līdz kājām, taču bebrus nekur vairs nemanīju. Tad es atvēru acis un ieraudzīju, ka viņi — arī Edijs, piena vedējs, Lū un patruļnieks — stāv pie sasistā loga un sajūsmā kliedz. Arā gaudoja vējš, zemi šaustīja lietus, caur sasisto rūti lāses triecās istabā ar tādu spēku, it kā būtu izšautas no pneimatiska ieroča. Es vieglītiņām paraustīju Sūziju aiz pleca, un mēs abi devāmies pie loga, lai paskatītos, kas īsti tur notiek.
— Sākas, sākas, sākas! — kā ekstāzē atkārtoja piena vedējs.
Mēs ar Sūziju vēl laikus nokļuvām pie loga un paguvām kopā ar citiem papriecāties par burvīgo skatu, kas pavērās mūsu acīm, kad lielā, nokaltusi goba uzgāzās mūsu mašīnas jumtam.
— Bum, trah! — Sūzija iesaucās, un es smējos līdz krampjiem kuņģī.
— Celiet augšā Fredu, — mums neatlaidīgi ieteica Lū. — Citādi viņš nedabūs redzēt, kā sagrūst šķūnis …
— M-m? — atskanēja Freda balss no kamīna.
— Ai, Fred, tu jau esi nokavējis, — Meriona piezīmēja.
— Nu gan būs skatiņš! — Edijs iebļāvās. — Tūlīt pārtrūks elektrolīnijas vadi! Redziet, kā liecas šī papele! …