Mums nenācās ne lietot zāles, nedz ievērot īpašus noteikumus; ne­vajadzēja ne iekšēji pilnveidoties, nedz bāzt degunu svešās darīšanās, lai aizmirstu paši savas; un neviens mums neuzspieda ne dīvainus vaļaspriekus, nedz mis­tiskus ticējumus, ne rosmes vingrojumus, nedz grem- dēšanos sevī, veroties lotosa ziedā. Aparāts ir tieši tāds, kādu, man šķiet, daudzi būs to klusībā iztēloju­šies: civilizācijas kalngalu produkts, elektronisks nie­ciņš, lēts un parocīgs masveida ražošanā. Noklikšķini slēdzi un iegūsti dvēseles mieru! Kā redzu, jūs tādu aparātiņu jau esat iegādājušies.

Pirmo reizi es izjutu mākslīgo dvēseles mieru pirms pusgada. Toreiz arī iepazinos ar Lū Herisonu; kaut šī iepazīšanās nekad nebūtu notikusi! … Lū ir mūsu pilsētas vienīgās radiostacijas galvenais dik­tors. Viņš pelna iztiku ar savu vara rīkli, un es būtu ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka pie jūsu komisijas grie­zies nevis viņš, bet kāds cits.

Lū vada apmēram trīsdesmit dažādas programmas, tai skaitā arī iknedēļas populārzinātniskos raidīju­mus. Šai sakarā viņš katru nedēļu izrauj dienas gaismā kādu no Vajandotas koledžas profesoriem, ko intervē tā šaurās specialitātes jomā. Un, lūk, pirms pusgada Herisonam ienāca prātā sagatavot raidījumu par jau­no astronomu Fredu Bokmenu, manu draugu kopš studiju laikiem. Aizvedu toreiz Fredu uz radiosta­ciju, un viņš aicināja mani līdzi — paskatīties, kas īsti tur notiks. Velns mani rāvis, es piekritu.