Fredam Bokmenam ir trīsdesmit gadu, bet viņš iz­skatās kā astoņpadsmitgadīgs puišelis. Viņa vaibstos dzīve nav atstājusi pēdu, jo viņš to gluži vienkārši nepagodināja ar savu uzmanību. Freda uzmanības lauvas tiesu aprij priekšmets, kuram Lū Herisons bija nodomājis veltīt šo interviju, — astoņas tonnas smags lietussargs, ar kura palīdzību jaunais astronoms klau­sās zvaigžņu balsis. Sis lietussargs, kas būtībā ir liela radioantena, samontēts uz teleskopiskas iekārtas pa­matiem. Un, ja vien es pareizi saprotu, Freds visu šo konstrukciju vērš pret zvaigznēm, lai uztvertu radio­signālus, ko izstaro debess ķermeņi.

Dabiski, ne raidstaciju, ne radistu tur nav. Taču de­bess ķermeņi izstaro milzīgu daudzumu enerģijas, un daļu no tās var uztvert radioviļņu diapazonā. Labums no Freda aparatūras ir kaut vai tāds, ka mēs varam noteikt to zvaigžņu koordinātes, kuras no telesko­piem slēpj kosmisko putekļu mākoņi. Šo zvaigžņu iz­starotie radiosignāli iziet cauri mākoņiem un samērā netraucēti sasniedz Freda antenu.

Bet tas nebūt nav viss, ko var izspiest no šāda veida ierīces; tāpēc pašu svarīgāko jautājumu Lū He- risons bija pataupījis intervijas beigām.

—   Tas viss, doktor Bokmen, ir ļoti interesanti, — Lū secināja. — Bet sakiet, vai jūsu radioteleskops nav atklājis kosmosā ari citas parādības, kādas ar pa­rastajiem, optiskajiem teleskopiem nav izdevies no­vērot?

—   Ir gan, — Freds atbildēja. — Mēs atradām iz­platījumā apmēram piecdesmit kosmisko putekļu ne­aizsegtus punktus, kas izstaro ļoti spēcīgus radiosig­nālus, kaut arī nekādi debess ķermeņi šajos punktos līdz šim nav konstatēti …