— Paklausieties, Lū, — Freds teica, — šis sīciņais briesmonis nobeigs civilizāciju ātrāk nekā barbari, kas nodedzināja Romu. Mēs nevēlamies taisīt biznesu, muļķojot cilvēci. Lūk, tā!
— Nedzeniet jokus! — Lū nobālis iesaucās. — Vai tiešām, — viņš pievērsās Merionai, — jūs nevēlaties, lai jūsu vīrs pelnītu miljonus?
— Ierīkodams zaņķi, kur pārdos elektronisku opi- ju? Nē, nevēlos, — Meriona vēsi atbildēja.
Lū iesita sev pa pieri.
— Bet publika alkst «Eifijas»! Un atcerieties Luiju Pastēru! Vai tad viņš varēja atteikties no piena pa- sterizācijas idejas?! …
— Cik labi, ka atkal būs elektrība, — Meriona krasi mainīja sarunas tematu. — Gaisma, boilers, ūdenssūknis, ra … Ak kungs!
Viņa vēl nebija paguvusi savu domu izteikt līdz galam, kad pēkšņi iedegās gaisma. Bet mēs ar Fredu, kā no lielgabala izšauti, jau bijām pusceļā uz pelēko kārbiņu. Abi sagrābām to vienlaikus. Kāršu galdiņš saļodzījās, dakša sprakšķēdama izlidoja no kontakt- ligzdas. «Eifijas» spuldzes iekvēlojās un tūdaļ nodzisa.
Freds bezkaislīgi izvilka no kabatas skrūvgriezi un atskrūvēja kārbiņas vāku.
— Vai nevēlies mazliet apkarot progresu? — viņš jautāja, sniegdams man biguli, ko Edijs bija nometis uz grīdas.
Satracināts līdz neprātam, dauzīju metāla kruķi pret «Eifijas» stikla un vara iekšām. Ar kreiso roku, Fredam piepalīdzot, es turēju Herisonu, kas visu laiku centās aizsegt aparātu, lai to pasargātu no iznīcības.