Nepaies ne divas dienas, un pilnīgā aizmiršanās novedīs cilvēkus līdz ārprātam. Vienīgais labums, ko mēs no «Eifijas» varētu gūt — būtu iesmērēt šo dvēseles miera slazdu mūsu ienaid­niekiem un tai pašā laikā paglābt no tā mūsu tautu.

Nobeigumā es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka Lū Herisons, kas iedomājas esam «Eifijas» pavēl­nieks, ir sabiedriskās uzticības necienīgs bezgodis. Es, piemēram, nebūtu izbrīnījies, ja viņš šo aparātiņu, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, būtu noregulējis ar tādu aprēķinu, lai tā starojums atņem jums spēju skaidri un saprātīgi domāt, kad būs jāpieņem izšķiro­šais lēmums. Patiesi, «Eifija» nez kādēļ sākusi aizdo­mīgi dūkt un… es tagad esmu tik laimīgs, ka, šķiet, tūlīt apraudāšos. Man ir pasaulē visbrīnišķīgākais dēls un visbrīnišķīgākie draugi, un visbrīnišķīgākā sieva. Bet vecais zēns Lū Herisons ir puika uz goda, zemes sāls, varat man ticēt! Un es, protams, no sirds vēlu viņam sekmes jaunajā pasākumā.

R. Skots

ĪSSAVIENOJUMS

—   Nu, puis, tu patiešām esi lietaskoks, — teica Mahass, izbrīvēdams sev vietu starp maizes garozām, siera un tomātu atliekām, stiepļu galiem un visādiem elektroniskas izcelsmes krāmiem, kas vienlaidu klā­jienā gluži kā jūra kūsāja un viļņojās pagrabtelpas darbnīcā, kuru Mahass īrēja kopā ar Heijeriju Firstu.