Mahass augstu vērtēja Heijerija darbu ne tikai estē­tisku apsvērumu dēļ vien: būdams firmas komerciā­lais direktors, Mahass gādāja iztiku viņiem abiem, pārdodams, kad izdevās, eksperimentālos darināju­mus, kurus Heijerijs Firsts radīja savu «fundamen­tālo pētījumu» gaitā.

—   Nu, kā ir? — jautāja Heijerijs Firsts, nepacel­dams acu no kūpošā lodāmura.

—   Grauj oši I

Heijerijs Firsts izvēlējās sešpadsmit collu garu div­padsmitā kalibra vada gabalu spilgti dzeltenā krāsā

ar polivinila izolāciju sešsimt voltiem un pielodēja to brūnai norakstīta zenīttēmēkļa spailei, kādu lieto ar «Mark-4» tipa skaitļošanas iekārtām apgādātu pava­doņu uztvērējos. Nogaidījis, kamēr lodējuma sudra­botais spīdums kļūst nespožs un alva sacietē, viņš pa­raustīja vadu, sagrieza to spirālē un brīvo galu no­stiepa līdz elektronu lampas 117L7 cokola septītajai kājiņai; lampa, apgriezušies augšpēdu, kūļājās pie veca apgāzta «Motorollija». Vads, izrādījās, bija īsta­jā garumā, un Heijerijs piegrūda tam klāt lodāmuru.

—   Izstādē visiem būs mutes vaļā, — Mahass atkal ierunājās. — Es gribu teikt, ka tagad mums būs kau­dzēm naudas.