Taču Heijerijs neatbildēja. Viņa vienaldzība ne­bija liekuļota. Viņš dzīvoja vienīgi darbam un prie­cājās līdz ar Mahasu par izdevīga darījuma noslēg­šanu tikai tad, ja bija aptrūcis izejmateriāla.

—    Te nu ir mans ražojums, — beidzot viņš ierunā­jās, izvietodams rindā divsimt mikrofaradu konden­satorus un izvadgalus pievienodams pie «General Te- lephones» spaiļu ķemmes austiņām. — Es gribu teikt — te nu ir mans darbs. Katram jādara savs darbs, nav svarīgi, kāds. Būs visiem mutes vaļā — labi, nebūs — arī nav slikti, — Heijerijs beidza sev neparasti garo runu.

Mahass, kurš lepojās ar savu praktisko ķērienu, ne­apmierināts papurināja galvu, uzsvērti izrādīdams nicinājumu.

—    Ko lai ar tevi iesāk, teļapauri tu tāds, — viņš sa­cīja. — Dari, kas jādara, bet, dieva dēļ, šito daiktu vairāk neaiztiec. Es to pārdošu momentā. Nepaies ne nedēļa, kad tas no izstādes jau būs pārceļojis uz kāda bagātnieka apartamentiem. Šie švīti, interjeru deko­ratori, lēks vai ar pieri stenderē, lai to dabūtu ciet, gan redzēsi.

Heijerijs Firsts vienaldzīgi paraustīja plecus un iegrima darbā. Viņš uz ātru roku pielodēja divus ap- vērstus paraboliskus trīscollu reflektorus pie kāda jūras kara spēku skaņu laboratorijas izmēģinājumu aparāta apaļās, pelēkās šasijas; aparāts bija nokļuvis krāmu pārdotavā pēc tam, kad bija izvilcis no no­dokļu maksātājiem pusmiljona dolāru. Tad Heije­rijs soli atkāpās, lai aplūkotu savu pūliņu augļus, un ar āmuru nosita nost vienu reflektoru. Abi kopā tie bija pārlieku iespaidīgi, jo rēgojās pretim gluži kā sievietes krūtis, izjaucot kopainu, kas nemaz nebija vajadzīgs.