— Vai tiešām? — Lū notēloja izbrīnu. — Es teiktu, ka tas jau ir kaut kas … Lēdijas un džentlmeņi, pirmo reizi radioraidījumu vēsturē mēs šovakar pārraidīsim jums trokšņus, ko izraisa doktora Bokmena noslēpumainie punkti. — Izrādās, Herisons un viņa palīgi jau bija paguvuši novilkt līniju uz koledžas pilsētiņu, kur darbojās Freda antena. — Lēdijas un džentlmeņi, klausieties izplatījuma balsi! …
Ko klausīties, patiesību sakot, nebija — spalga svelpoņa, it kā automobilim būtu pārdurta riepa, un viss. Šīs skaņas bija paredzēts translēt ne vairāk kā piecas sekundes. Taču, kad tehniķis translāciju izslēdza, mēs ar Fredu pēkšņi pamanījām, ka svētlaimīgu plānprātiņu smaidā esam iepletuši muti gandrīz vai līdz ausīm. Es visā ķermenī izjutu atslābumu, galva viegli džinkstēja. Lū Herisons ņirdza zobus, it kā nejauši būtu iekūlies kādā Kopakabanas pludmales sieviešu ģērbtuvē. Tad viņš uzmeta skatienu studijas pulkstenim, un viņu pārņēma šausmas. Monotonā svelpoņa bija skanējusi ēterā veselas piecas minūtes! Un, ja tehniķis nevilšus ar aproci nebūtu aizķēris slēdzi, raidījums varētu turpināties vēl šodien.
Freds nervozi iesmējās, Lū sāka drudžaini meklēt tekstā vietu, pie kuras pirmīt bija apstājies.