Viņš lodēja, iegrieza bultskrūves un pievilka uz­griežņus. Katru detaļu, kuru vien varēja, pieskrūvēja kādai citai. Visām spailēm bija pievienoti vadi, un, tā kā pēdējo bija vairāk, tad lodējumu vietas rēgojās pat uz balsta statņiem, viļņvadiem, optisko ierīču kar­kasiem un reflektoriem.

Nepalika neviena brīva gala, visi kaut kur veda, izņemot divus. Divus resnus, melnus kabeļus.

Mahass un Heijerijs Firsts sajūsmināti pakāpās at­pakaļ.

—• Nu, veco zēn, tas tik ir ko vērts, man jāsaka! Spēcīgi!

Heijerijs Firsts pamāja. Viņš domātu tāpat, ja ne­būtu abu kabeļu.

—           Šie divi gali te rēgojas. Nav, kur pievienot. Ne­kādi nevaru apjēgt, no kurienes …

Mahass ķēra pie savas mazās ķīļbārdiņas un teica:

—   Kāpēc gan tos nevarētu izvilkt pavisam?

Heijerijs papurināja galvu.

—          Pie velna, es nezinu, no kurienes tie nāk. Ja sāks rakņāties, var vēl viss izjukt.

—          Nu tad liecies mierā! Nelauzi vairs par to galvu. Gan jau atcerēsies. Atradis, par ko uztraukties.

Bet Heijerijs Firsts nespēja nomierināties. Viņš bija par pabeigtību it visā, tāpēc brīvie, dīki kūļājošies vadu gali viņu pastāvīgi urdīja.

—           Man šo dēļ galva iet riņķī. Šodien taču atnāks tie tipi no izstādes, lai pievāktu mūsu labo vecenīti.