Baidīdamies, ka Heijerijs Firsts steigā varētu sabojāt savu šedevru, Mahass teica:
— Heijerij, nomierinies. Lai tik ņem ciet. Mēs jebkurā laikā, kaut vai šonakt pat, varam tikt tur iekšā.
Heijerijs Firsts, kaut arī negribīgi, tomēr piekrita, un, kad kravas auto ar ceļamkrānu viņa radījumu un auklējumu aizveda uz izstādi, viņš kopā ar Ma- hasu devās izsmēķēt pīpi.
Atrisinājums iešāvās prātā pats no sevis, kad Heijerijs bija ierīkojies viņu kopējā trūcīgi mēbelētajā dzīvoklī virs darbnīcas.
— Urā! Atcerējos! — viņš iesaucās.
Mahass, kurš tobrīd bija izstiepies savā gultā un jau pusstundu pētīja kāda veca «Readers Digest» numura vāku, palūkojās pār žurnālu uz Heijeriju.
— Es jau zināju, ka tu pārkodīsi šo riekstu. Kas tur ir par āķi? Izskaidro man, vecīt.
Heijerijs Firsts pastiepa roku zem lidmašīnas «Hud- son Terraplane» 1938. gada modeļa aizmugurējā sēdekļa, kas kopā ar gultu veidoja visu istabas iekārtu, un izvilka nosmulētu vienīgās galdalampas auklu.
— Vienkāršāk par vienkāršu, — viņš paziņoja.
Mahass, kam uz brīdi aptrūka sakāmā, jautājoši
vērās Heijerijā.
— Vai tu redzi šos divus vadus, Mahas? Saki, kur tie ved?
— Uz lampu, vecīt. Lai tur tiktu elektrība.
— Es runāju par auklas otru galu.
— A-ā, pielēca. Uz kontaktu sienā.