Apgaismība līdzīgi saulei, kas ceļas virs Ņūdžersi-

jas laukiem, atmirdzēja Mahasa vājajā sejā.

—          Tad, redz, kā! — viņš iesaucās. — Tavam agre­gātam trūkst kontaktdakšas! Tie divi kabeļi …

—          Nu, vai nav vienreizēji? — Heijerijs Firsts vai­cāja.

Viņam bija tāda sejas izteiksme, kada acīmredzot bijusi Arhimēdam vai arī cilvēkam, kurš lietū ap lenča laiku noķēris taksometru.

Steigā apģērbušies, viņi to pašu vakaru devās uz Četrdesmit piekto ielu. Radiodetaļu veikals vēl bija atvērts, un pats Džeiks viņus sagaidīja pie ieejas.

—           Kā sviežas, Heijerij? Vai gribi vēl kādu maisu krāmu? Nupat pienāca vesels lērums grabažu no «Ge­neral Dynamics» un gandrīz tikpat daudz no CIP.

—          Nē, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Man tagad vajadzīga vienīgi kontaktdakša.

—    Kontaktdakša? Kāda tipa? Atradīsim visādas …

—          Vajadzīga liela, spēka kontaktdakša, kvadrāt­veida, zaļā vai melnā krāsā.

—    Kādai strāvai? Cik ampēru jāiztur?

—   Kas lai zin. — Heijerijs Firsts paraustīja plecus.

Par tādu jautājumu viņš nebija iedomājis. — Nav svarīgi. Lai tikai būtu kvadrātveida, un zaļa vai melna.

Džeiks pavandījās kādā mucā.

—      Šī derēs? — viņš jautāja, rādīdams masīvu div- spraudņu kontaktdakšu. — Šīs izmanto izstādēs. Simts ampēriem.