— Lieliski, vecais, — Heijerijs Firsts teica. — Es ņemu.
— Bet vai tev ir, kur iespraust? — Džeiks vaicāja, cenzdamies pārdot vēl ko.
— Pareizi, pameklē arī rozeti.
— Un kā tu kontaktligzdas ieslēgsi tīklā? Vai kabeli nevajag?
Heijerijs Firsts neziņā palūkojās uz Mahasu.
— Par kādām ligzdām viņš runā?
Džeiks nopūtās un, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, ņēmās skaidrot:
— Ligzda ir vieta, kur iesprauž kontaktdakšu. Tev vajag labu spēka kabeli, lai pieslēgtu strāvas avotu kontaktligzdai. Līdzko kontaktdakša būs ligzdā, tava elles mašīna saņems strāvu.
— Labi, vecais, es tos ņemu.
Džeiks pārdeva Heijerijam Firstam kontaktdakšu kopā ar rozeti un pāri par simts pēdu ceturtā kalibra divdzīslu kabeļa.
Brīdi kaulējies, Mahass norēķinājās ar Džeiku, bet pēc tam kopā ar Heijeriju iekāpa autobusā un brauca uz apklusušo izstādi.
Aplauzuši krietni daudz krūmu un nobrāzuši viens otram rokas, viņi beidzot ar skrūvgriezi atmūķēja kādu pirmā stāva logu. Iedegt gaismu viņi neuzdrošinājās un līdz izstāžu zālei, kur atradās Heijerija lolojums, nokļuva, taustīdamies pa tumsu. Heijerijam Firstam nācās izlīdzēties ar blāvo gaismu, kas atspīdēja no Četrdesmit otrās ielas namu logiem, un ķer
ties pie darba. Mahass palīdzēja — citu pēc cita rāva sērkociņus, kuru viņam nekad netrūka.