Heijerijs pievienoja divus brīvos kabeļa galus kontaktdakšas spailēm. Ar kontaktligzdu tik viegli neveicās, taču, kārtīgi izlamājies, viņš tomēr izmanījās pieslēgt tai vienu Džeika pārdotā simtpēdu kabeļa galu.
— Ko iesāksim ar otru galu? — vaicāja Mahass, uzraudams jau četrdesmito sērkociņu.
— Nezinu. Droši vien būs jāpieslēdz kaut kādiem vadiem.
Viņi uzmanīgi apskatīja krēslaino zāli, taču, izņemot parastās rozetes pie sienām, cita nekā neredzēja.
— Varbūt pagrabā? — Mahass minēja.
— Nu ko, iesim, paskatīsimies.
Abi izgāja gaitenī un pa kāpnēm nokāpa pagrabā. Vienā no tumšajiem stūriem viņi ieraudzīja augstu, restotu iežogojumu, aiz kura dūca vairāki lieli, tumši pelēki, stiegroti aparāti. Pašā augšā uzraksts:
NEAIZSKART!
AUGSTSPRIEGUMS! 50 TŪKSTOŠU VOLTU!
NĀVĒJOŠS!
— Volti — tas izskatās pēc elektrības, vai ne, Hei- jerij? — Mahass vaicāja.
— Jā, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Tur teikts, ka nedrīkst pieskarties.
— Tagad jau par vēlu atkāpties! — paziņoja Mahass, būdams sevišķi drosmīgs cilvēks. — Klausies, pacel mani, lai es tieku klāt vienam no tiem baltajiem daiktiem, kur nāk ārā vadi, un pēc tam otram — no tās puses.
Heijerijs, kurš bija masīvs un pinkains kā gorilla, lēnām pamāja ar galvu, un viņa apakšlūpa apmierināti pastiepās uz priekšu.