— Darām tā, vecīt.
Mahass, uztrausies Heijerijam uz pleciem, pārkārās pāri iežogojumam un pieslēdza vispirms vienu, tad otru kabeļa dzīslu. Viņš nebija radis strādāt ar rokām, turklāt arī reibums vēl arvien lika sevi manīt, tādēļ viņam nācās noņemties krietni ilgi un vēl uzklausīt neskaitāmos Heijerija īdzīgos padomus, iekams kabeļa gali tika stingri pievienoti transformatora izvadspailēm.
Tā kā pie Džeika pirktais divdzīslu kabelis, izrādījās, bija par īsu, lai tiktu līdz zālei uz augšu pa kāpnēm un pa garo gaileni, tad viņi izvilka to caur pagraba logu un gar sienu aizstiepa līdz logam, pa kuru bija ielīduši ēkā. Tagad kabelis bija tieši tik garš, lai kontaktdakšu varētu iespraust rozetē.
Jau sen bija pāri pusnaktij. Četrdesmit otrās ielas laternu blāvais mirdzums, krītot caur izstāžu zāles logiem, izgaismoja Heijerija Firsta apķērības iemiesojumu dzeltenzaļos toņos. Pats Heijerijs stāvēja, vienā rokā cieši saņēmis kontaktdakšu, otrā rozeti.
— Nu, vecīt, nevelc garumā, — teica Mahass.
— Es gribu redzēt, kā degs visas tās dzeltenās, zaļās un sarkanās spuldzītes.
Taču Heijerijs Firsts vilcinājās.
— Mēs, Mahas, pašlaik atrodamies uz nezināmā sliekšņa, bet, līdzko es ieslēgšu mūsu vecenīti, mēs pievienosimies tīklam, kas aptver visu pasauli. Elektrība nāk no turienes, kur sadedzina ogles, lai iegūtu tvaiku un darbinātu ģeneratorus Konedisonā.