Četrdesmit otrajā ielā nodzisa later­nas. Manhetenā tāpat. Gaisma nodzisa visā austrumu piekrastē līdz pat Pensilvānijas štatam. Kanādā elek­trostacijas «Lasompsion» dežūrinženieris iesaucās:

—   Velns parāvis! Sākas atkal!

Kaut arī elektroenerģija pa melno kabeli vairs ne­pienāca, Heijerija Firsta agregāts bija saslēdzies vie­notā ķēdē ar Visumu un tagad saņēma enerģiju no cita avota citā laikā un telpā. Tā sarkanās, zaļās un dzintarkrāsas kontrolspuldzes blāzmoja gluži kā at­tāla negaisa plaiksnas. Milzeņa šķīvjveida antenas un optiskās ierīces šūpojās no vienas puses uz otru, grozījās, pastāvīgi turoties fokusā. Stars — tas ne­bija vienkāršs gaismas stars —, kas nāca no agre­gāta, pulsēja, mezdams tumšajā zālē savādu zaigu. Klusumu piepildīja vārās gaudas, kā žēlabas par zau­dētām ilūzijām un nepiepildītiem sapņiem, degunā iesitās mašīneļļas smaka, sāka pūst drēgns vējš. Stars pieņēmās spēkā, līdz kļuva neciešami spilgts. Ma­hass un Heijerijs Firsts grīļodamies atkāpās, piespie­dās pie sienas loga tuvumā un, kad žēlabainā skaņa kļuva tik augsta, ka to vairs nevarēja sadzirdēt, aiz­sedza seju ar plaukstām.1 Uz mirkli viss apklusa, no­dzisa arī stars. Un tūlīt atskanēja sīks zvaniņš.