—   Svilpieni no nekurienes, — viņš beidzot ierunā­jās. — Doktor Bokmen, vai šiem neparastajiem punk­tiem ir jau dots nosaukums?

—   Nē, — Freds atbildēja. — Šimbrīžam tiem nav ne izskaidrojuma, nedz nosaukuma.

Izskaidrojuma šai parādībai joprojām nav, bet es to nokristīju par «Bokmena eiforiju», un nosaukums, šķiet, ir iegājies. Varbūt mēs tā arī neuzzināsim, kas tie par punktiem, toties mēs labi zinām, kā iedarbo­jas to izstarojums, tāpēc nosaukums, manuprāt, iz­raudzīts veiksmīgi. Eiforija — absolūtas labklājības, laimīgas, pilnvērtīgas dzīves izjūta — patiesi, tas ir vispiemērotākais vārds.

Pēc raidījuma Freds, Lū un es bijām noskaņoti tik labvēlīgi cits pret citu, ka gandrīz vai gribējās ap­raudāties.

—   Neatceros, ka raidījums jebkad būtu man sa­gādājis tādu gandarījumu, — Lū sacīja. Atklātība nav viņa stiprā puse, bet šoreiz viņš runāja to, ko do­māja.

—   Viens no pašiem neaizmirstamākajiem iespai­diem manā mūžā, — Freds, stipri apmulsis, iesaucās. — Ārkārtējs, ne ar ko nesalīdzināms …

Jūtas, kas mūs pārpildīja, bija izraisījušas tādu ap­jukumu un neizpratni, ka drīz vien mēs šķīrāmies. Es aizsteidzos mājup, lai iekamptu kādu glāzīti, bet arī tur sastapu gluži neparastu situāciju.

Mājā valdīja klusums, un es divas reizes apstai­gāju visas istabas, iekams pamanīju, ka tanīs kāds ir. Mana sieva Sūzija — mīļa, gādīga saimniece — al­laž lepojās ar savu prasmi laikus un garšīgi paba­rot visu ģimeni; taču tobrīd viņa, atlaidusies uz dī­vāna, sapņaini vērās griestos.