Joprojām apjucis, Heijerijs Firsts atkal sapurināja
galvu. Taču viņš cienīja Mahasa spēju ātri aptvert visu, kas bija ārpus Heijerija paša darbības sfēras, tādēļ apņēmīgi pagriezās pret iespaidīgi augsto mašīnu, lai paziņotu savu pirmo vēlēšanos.
Viņa skats uzmeklēja mikrofona tīkloto atvērumu un neatlaidās vairs, mute jau pavērās, kad atkal viņu pievārēja apjukums. Vairākkārt Heijerijs dzīrās ierunāties, beidzot atkal pagriezās pret Mahasu.
— Paklau, bet ko lai prasa?
— Ko ēdamu, vecīt! Lūdz maizi, vecīt!
Mahasam aizrāvās elpa no uztraukuma par biedra
lēno domāšanu.
— Atradies Bertrāns Lourenss Framptons … — viņš pusbalsī nicīgi noteica.
Heijerijs Firsts iedrošināts atkal pagriezās pret dīvaini un ar galvas mājienu apstiprināja tik gudru pa- domu._
— E-e … pirmkārt, hm … es vēlos daudz maizes, tā, lai…
— Heijerij! — runu pārtrauca mežonīgs Mahasa bļāviens. — Stulbenis tu esi! Saki, ka tu pārteicies … Maizi ne! Naudu! Naudu, lūk, ko! Tfu, neaptēstais, saņem nu…
— Es pārteicos! — savukārt ierēcās Heijerijs Firsts. — Mazais, maizi nevajag, pievāc …
Bet, redzams, bija jau par vēlu: visapkārt gluži no zila gaisa sāka materializēties maizes klaipi — apaļie dāņu kukulīši, zeltaini dzeltenā franču baltmaize, resnie vācu rupjmaizes klaipi, amerikāņu saplacinātie kvadrātveida ķieģelīši, plānās angļu tējas bulciņas, plakanie gruzīnu lavaši, grieķu rauši, visādu veidu klaipi no malu malām un laiku laikiem.