Viss bija stāvgrūdām pieblīvēts ar maizi; gaiss piesātinā- jies ar svaigas maizes un rauga skābeno smaržu; no miltu izstrādājumiem, kas bira kā no pārpilnības raga, kļuva tumšs. Maizei arvien vēl gāžoties nebei­dzamā straumē, uz dīvaiņa krūtīm iedegās vārds «vē­lēšanās» un blakus tam — divnieks.

Stāvēdams līdz ceļiem maizē, no izmisuma trīsē­dams, Mahass bez skaņas elsoja.

—    Eh, vecīt, — viņš vaimanāja. — Vienreiz dzīvē uzsmaidījusi laime. Kas var būt vienkāršāk — pa­teikt zelta zivtiņai savu vēlēšanos, bet tu ne tik daudz nesajēdzi.

—   Neņem ļaunā, Mahas. Lūdzams, piedod man. Kā tu domā, vai nepamēģināt vēlreiz?

—   Pagaidi, pagaidi!

Mahass pašāva uz priekšu rokas, gluži kā sargāda­mies no tikko redzamās spraugas starp Heijerija ūsām un bārdu.

—   Nesteidzies, Heijerij! Labāk drusku padomāsim.

—    Lai notiek, padomāsim, — Heijerijs Firsts pa­klausīgi atbildēja. — Šoreiz es būšu uzmanīgāks un prasīšu naudu. Naudu un tikai naudu.

—   Nē, nē. Paskaties uz maizi! Nauda tak ir da­žāda. Dabūsi vēl kaut kādu konfederātu papīreļus. Fu … Kā lai zina, ko tev iegrūdis? …

Mahass apklusa un iegrima domās. Heijerijs Firsts pacietīgi gaidīja, tīksminādamies par dīvaiņa skaistu­mu, tā konstrukcijas pilnību un smalko tehnisko izpildījumu.