Pēc brīža pār Mahasu nāca apskaidrība un viņš atkal uzrunāja savu likteņa biedru:
— Izdomāju. Lūdz dimantus. Tie zvērīgi maksā.
Heijerijs jau pagriezās, kad Mahass pēkšņi ar
strauju rokas mājienu atturēja viņu. Sejā viņam bija lasāma vilšanās.
— Nē, tas neder. Grūti būs pārdot. Policija neliksies mierā.
Un, no jauna nogrimis domās, Mahass pakasīja pliko pakausi. Tad ar viltīgu izteiksmi sejā izrāva no kabatas saņurcītu piecdolāru zīmi.
— Redz, — viņš teica, — palūdz viņai pāris miljonu šitādu, — un ar steigu piemetināja: — Tikai, dieva dēļ, nesarunā atkal kaut ko aplam.
Heijerijs Firsts paņēma banknoti, piekrītoši pamāja ar galvu un, precīzi izraudzīdamies vārdus, uzrunāja dīvaini:
— Otrā vēlēšanās. Es … es vēlos divus miljonus, rau, šādu piecdolāru zīmju.
Mahass apmierināts smaidīja.
Dīvainis nomirdzināja savas lampotās krūtis, un kaut kur no cirkšņu apvidus izlēca šaura kastīte.
Balss instruēja:
— Ja vēlaties iegūt kādas lietas dublikātus, lūdzu, ielieciet paraugu, kurš jānokopē, šajā slīdnī.
Heijerijs pielāčoja dīvainim pavisam klāt un jau pastiepa roku, kad Mahass atkal iekliedzās:
— Pagaidi, Heijerij! Nemet! Tiem taču visiem būs viens un tas pats sērijas numurs. Kā viltotiem!