— Dārgā, — es piesardzīgi uzsaucu viņai, — esmu jau klāt. Laiks vakariņot…
— Šodien pa radio runāja Freds Bokmens, — viņa izklaidīgi atsaucās.
— Zinu. Es biju kopā ar viņu studijā.
— Viņš mūs aizveda uz citām pasaulēm, — viņa nopūtās. — Jā, tieši uz citām pasaulēm. Šie kosmiskie signāli… tiklīdz tos sāka pārraidīt, viss ikdienišķais it kā aizpeldēja tālu prom. Kopš tā laika es guļu un nekādi nevaru atbrīvoties no iespaida …
— Hm, hm, — iekodu lūpā. — Tādā gadījumā labāk iešu sameklēt Ediju …
Edijs ir mans desmit gadus vecais dēlēns, mūsu mājas tuvākajā apkārtnē līdz šim neuzvarētas beisbola komandas kapteinis.
— Pataupi spēkus, tēt, — no tumsas atskanēja klusa balss.
— Tu esi mājās? Kas noticis? Vai spēle atcelta tāpēc, ka sācies atomkarš?
— O nē. Mēs izpildījām astoņas serves.
— Un tā sagrāvāt pretiniekus, ka viņi nolēma spēli neturpināt?
— Nē, viņi turējās itin braši. Rezultāts abām komandām auga vienmērīgi, divi no viņiem bija iekšā, divi ārpusē. — Viņš runāja tā, it kā atstāstītu sapni. — Bet pēkšņi, — Edijs iepleta acis, — interese par spēli visiem pazuda, un mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Es atgriezos mājās, skatos — mūsu vecenīte iekārtojusies šeit uz dīvāna, nu, un tad es ņēmu un nolikos tepat uz grīdas …