Mahasu un Heijeriju notrieca gar zemi. Vēlreiz viņus apžilbināja dīvainais stars. Ultraskaņa pazeminājās, kļuva dzirdama un pārgāja dārdos. Apdulluši un pa pusei akli, līdz pēdīgajam saspringtiem nerviem, divi cilvēki pūlējās saglabāt veselo saprātu. Viņi bija par mata tiesu no samaņas zuduma. Un tad trūka arī beidzamā saikne.

… Pēc kāda laika izstādē atkal bija kluss un tumšs. No ielas neiespiedās ne stariņš gaismas, uz Heijerija Firsta agregāta paneļa nemirgoja sarkanās, zaļās un dzintardzeltenās kontrolspuldzes. Vienīgi attāli ma­šīnu trokšņi no Četrdesmit otrās ielas traucēja mēmo klusumu.

Pirmais atguvās Mahass. Viņš piecēlās, izstaipījās, uzrāva sērkociņu un apskatījās visapkārt. Zālē vairs atradās vienīgi Heijerija lolojums un neliela kaudzīte izdegušu sērkociņu pie kontaktbloka. Mahass nolie­cās pār Heijeriju un ņēmās to purināt.

—   Heijerij, Heijerij! Celies! Atjēdzies taču bei­dzot!

Heijerijs ar pūlēm uzslējās sēdus. Cieši aptvēris galvu rokām, viņš izmocīja:

—    Kas te īsti notika?

Viņa kompanjons pakratīja galvu.

—   Nezinu. Laikam esam nošāvuši buku. Būs tomēr jānoprasa Ernijam, ko viņš mums tajos maisos iegrū­dis. Fū-ū, tāds baigonis te stāvēja!

Heijerijs nevarēja tam piekrist.

—   Nē, Mahas, nav tiesa. Mašīna bija skaista. Es galīgi apstulbu. Man nupat nāk prātā, ka es izteicu trīs vēlēšanās.