— Jaunais cilvēk, vācieties pie velna!
Tad pagriezās un aizstampāja uz māju. Es no raudzījos viņam pakaļ un, atceros, vēl nobrīnījos, ka tādam astoņdesmit vai pat astoņdesmit piecus gadus vecam kraķim var būt tik daudz enerģijas.
Kamēr kārtoju dienesta darīšanas, doktors Horns mēģināja sazvanīt Pentagonu, lai protestētu pret mūsu klātbūtni. Kad viņš beidzot saprata, ka kliedz atvienotā aparātā un ka neviena saruna pa šo līniju nevar notikt bez manas atļaujas, viņš atkal sacēla traci.
Bet, kā jūs saprotat, labuma no tā nebija it nekāda, jo pavēli taču bija parakstījis pats ģenerālis Fo- lensbijs.
Nākamajā rītā pulksten astoņos nulle nulle es sarīkoju mācību trauksmi. Imitēju naidnieka iefiltrēša- nos mūsu apsargātajā teritorijā, lai turētu vienību pastāvīgā kaujas gatavībā. Pārbaude norisa augstākajā mērā sekmīgi. Es biju pavēlējis seržantam O'Hei- ram ielavīties mājā no dienvidiem, kur pletās purvs, un piecdesmit metru attālumā no kordona viņu pamanīja. Viņš par to ziņoja, drebēdams un viscaur aplipis ar dubļiem.
— Šie slepkavas … tas ir, sargkareivji, ser, tik tikko nesašķaidīja man galvu. Nebijis turpat blakus
dežurējošā virsnieka, viņi to noteikti būtu izdarījuši. Par laimi, viņš mani pazina …
— Labs ir, seržant, — es viņu atlaidu un devos brokastot.
Sapieri bija kārtīgi pastrādājuši un pa nakti apjozuši visu iecirkni ar trim stiepļu rindām, pa kurām plūda augstsprieguma strāva un ko no ārpuses aptvēra vēl viena spirālēs satītu dzeloņstiepļu josla.