Gar visu gruntsgabalu ik pēc piecdesmit metriem un tāpat visos stūros bija uzcelti sargtorņi, turklāt pārskatā­mības labad kareivji bija nopļāvuši zāli un krūmus divdesmit jardu attālumā no dzeloņstieplēm. Es jau apsvēru, vai nebūtu lietderīgi izsaukt buldozeru un izveidot riņķa trasi, pa kuru džipā varētu braukāt mobila patruļa, bet tad nolēmu, ka pagaidām nav īpa­šas vajadzības to darīt.

Jutos izsalcis un briesmīgi nāca miegs, jo naktī sa­pieri, vilkdami vadus, bija sacēluši pamatīgu troksni. Taču, par spīti bezmiega izraisītajam uzbudinājumam, visumā biju apmierināts ar paveikto.

Pēkšņi man piezvanīja sardzes priekšnieks un jau­tāja, ko lai dara. No pilsētas esot atbraucis Van Pelts, un sargi bez manas atļaujas nelaižot viņu iekšā. Tei­cu, lai atbraucēju ielaiž, un mirkli vēlāk istabā, kur brokastoju, parādījās Van Pelts. Viņš izskatījās sa­traukts, nobažījies un vienlaikus triumfējošs.

—    Kā viņš to norija? — Van Pelts jautāja. — Nu… es gribēju teikt, vai viņš dusmojās?

—    Un kā vēl! — es atbildēju.

—    O, — Van Pelts nodrebinājās, tad paraustīja ple­cus. — Kā nekā, jūs esat šeit, tāpēc viņš, domājams, neiedrošināsies kaut ko uzsākt. — Ar izsalkušām acīm paraudzījies uz pīrāgiem un cīsiņiem, Van Pelts pie­bilda: — Es … ē … ē … nepaspēju pabrokastot …