— Laipni lūdzu, doktor, esiet mans viesis!
Liku atnest vēl vienu galda piederumu komplektu un brokastis ciemiņam. Viņš aprija visu — dievs vien zina, kā tas viņā salīda. Paskatoties uz šo resnīti, varēja rasties iespaids, ka cilvēks ar tādiem tauku krājumiem neēdis nosoļos vismaz divi simti jūdžu. Viņa augums bija piecas pēdas un sešas vai, augstākais, septiņas collas, bet svēra viņš divi simti astoņdesmit mārciņas. Ar doktoru Hornu viņam bija tik maz līdzības, cik vien tas vispār ir iespējams.
Es sev jautāju, kā gan divi tik pretējas dabas indivīdi varēja sadzīvot, bet atbilde uz šo jautājumu man bija jau zināma. Sadzīvot viņi nevarēja, pretējā gadījumā Van Pelts taču nebūtu skrējis uz Pentagonu. Protams, es centos būt objektīvs. Tas ir, es gribēju teikt: ja jau ģenerālis Folensbijs uzskata, ka Van Pelta rīcība atbilst nacionālās aizsardzības interesēm …
Bez šaubām — sevi pārliecināt bija grūti. Iedomājos, kā es pats būtu juties, ja kāds no maniem padotajiem būtu izspēlējis tādu numuru. Tiesa, kara disciplīna un civilistu attiecības, kā es tās saprotu, ir divas dažādas lietas, un tomēr …
Lai nu kā, Van Pelts ievārīja šo putru, un, lūk, mēs esam šeit. Pēc kara te pagaidām neož, bet pavēle ir un paliek pavēle.
Četrpadsmitos nulle nulle devos vizītē pie doktora Horna.