Kad, armijas klerka — stenogrāfista pavadīts, iegāju viņa kabinetā, Horns pacēla galvu, taču neteica nekā. Viņš vienkārši norādīja uz durvīm.
Es sacīju:
— Labdien, doktor Horn. Ja šis laiks ikdienas ziņojumam par paveikto darbu jums liekas nepiemērots, sakiet droši. Kā zināt, es atrodos šeit, lai jums palīdzētu. Varbūt jums būtu izdevīgāk ziņot ik dienas no divpadsmitiem līdz trīspadsmitiem? Vai no paša rīta?
— Ik dienas?
— Protams, ser. Iespējams, jūs neesat pievērsis uzmanību pavēles astotajam paragrāfam. Ģenerāļa Fo- lensbija instrukcijās paredzēts …
Viņš mani pārtrauca, izteikdams ģenerālim adresētu visai aizskarošu piezīmi, bet es izlikos to nedzirdējis. Turklāt viņam droši vien bija taisnība.
Es teicu:
— Visupirms, ser, jūs, domājams, būsiet tik laipns un parādīsiet mums laboratorijas. Ceru, ka stenogrā- fists kaprālis Makeibs spēs pierakstīt jūsu vārdus, ja runāsiet normālā tempā.
— Kādus vārdus?
— Jūsējos, protams. Par paveikto darbu, ser. Par to, ko esat panācis pēdējās divdesmit četrās stundās. Protams, šoreiz izņēmuma kārtā mēs pierakstīsim visu, kas paveikts līdz šim.
Viņš iebrēcās:
— Nē! Nekad! Es kategoriski atsakos!
Tādam pavērsienam es biju sagatavojies. Ļāvu viņam izbļaustīties pēc sirds patikas. Bet, kad viņš bija beidzis, es viņam ļoti vienkārši visu izskaidroju. Teicu: «Būs tikai tā un ne citādi!»