Viņam sametās mēle, un viņš tik tikko neaizrijās.

—    Kā? Tu, smirdošais uniformist … Paklau, kāda kretīna smadzenēs dzima šis idiotiskais …

Viņš apklusa un, saraucis pieri, palūkojās uz mani. Es nopriecājos, ka viņš apklusis, jo pavēles slepenajā daļā (paragrāfos, ko nebiju rādījis doktoram Hornam tāpēc, ka viņam nav speciālās atļaujas, bez kuras pie slepeniem materiāliem nepielaiž) bija īpašs punkts, kas noteica, kā rīkoties tādā gadījumā.

Van Pelts bija brīdinājis ģenerāli, ka Horna vese­lības stāvoklis nav no spožajiem. Viņam, liekas, drau­dēja trieka vai kaut kas tamlīdzīgs — medicīnas ter­minoloģijā es diez kā neorientējos. Katrā ziņā, runā­dams ar izlūkošanas nodaļas darbiniekiem, Van Pelts bija ziņojis, ka večuks var atstiept kājas jebkurā mirklī. Un, jāsaka, tas stipri izklausījās pēc patiesī­bas, it īpaši tajos brīžos, kad vecais ārdījās. Protams, es nevēlējos, lai viņš atdod galus, iekams būšu pil­nīgi izanalizējis situāciju, un tieši šinī nolūkā man bija nepieciešams viņa ziņojums.

Horns apsēdās un čerkstošā balsī vaicāja:

—   Tātad jūs paliekat pie savām prasībām?

—   Jā, ser.

—           Tādā gadījumā man acīm redzot būs jāpielāgo­jas jums, — viņš, laipodams kā lapsa kūmiņš, sacīja.