— Kas tad konkrēti jums ir vajadzīgs, leitnant?
— Jūsu ziņojums, ser.
Viņš enerģiski pamāja ar galvu: «Kā tad!»
Hm, es sev klusībā teicu, tūlīt, liekas, notiks kaut kas interesants. Vai nu viņš pacentīsies iegūt manu labvēlību, lai izdevīgā brīdī piezvanītu savam kon- gresmenim, vai arī novērsīs manu uzmanību, lai pēc tam iezveltu pa pauri.
— Jā, jā, ziņojums. Kā tad, — viņš sacīja, domīgi lūkodamies uz mašīnu, kas nedaudz atgādināja MARK-XII septiņi simti astoņdesmit ceturtā modeļa SKR, — to pašu, kam ir kaut kāds sakars ar radio, radaru vai tamlīdzīgām elektronikas būšanām. Bet ar to lai tiek galā sakarnieki! Man ir savs darbs, viņiem savs. — Kā tad! — Horns pieceldamies atkārtoja.
— Nāksies izpildīt jūsu vēlēšanos. Paskatieties uz manu polikloidālo kvazitronu. Kā redzat …
Kaprālis Makeibs žēli iekunkstējās. Es palūkojos uz viņu. Puisis acīmredzot bija ķezā.
— Ser, — es pārtraucu doktoru. — Vai jūs neatkārtotu šos vārdus pa burtiem?
Viņš pasmīnēja.
— Ļoti vienkārši. P-O-L-I-K-L-O-I-D-A-L-A-I-S K-V-A-Z-I-T-R-O-N-S. Vārdu sakot, leitnant, es ceru, ka esat dzirdējis par smadzeņu potenciometriskajiem pētījumiem … Taču sāksim labāk no paša sākuma. Kā jūs zināt, smadzenes lielā mērā ir elektriska ierīce. Potenciometriskie pētījumi parādīja …
Ik pēc trīsdesmit—piecdesmit sekundēm viņš man uzmeta skatienu, nolieca galvu sāņus un gaidīja.