Es ik reizes teicu: «Saprotu,» bet viņš piemetināja: «Da­biski» — un turpināja. Kaprālis Makeibs visu laiku bija neapskaužamā stāvoklī, bet es izbaudīju klusu triumfu. Un tas mani nomierināja. Galu galā cilvēks pierod izspiest kaut kādu labumu no jebkuras situāci­jas. Nav taču iespējams pavadīt štābu apspriedēs tik daudz laika, cik es esmu pavadījis, un tad vēl neap­gūt taktiku, kas ]auj palikt dzīvam vissarežģītākajos apstākļos.

Kad viņš beidzot bija ticis galā (Makeibs joprojām klusi kunkstēja), es lakoniski secināju:

—    Citiem vārdiem, ser, jūs esat pilnvorojis metodi, kas dod iespēju ar elektronikas palīdzību zināmā at­tālumā nogalināt cilvēkus.

Nez kāda iemesla dēļ mans secinājums doktoru Hornu satrieca.

Labu laiku viņš neizpratnē blenza uz mani.

—   Ar elektronikas palīdzību, — viņš murmināja. — Attālumā. Nogalināt. Cilvēkus.

—   Tie ir mani vārdi, — es atzinu.

—    Kā tad, kā tad, — viņš nokremšļojās un dziļi ievilka elpu. — Leitnant, vai jūs man neatbildētu uz vienu jautājumu? Visu svēto dēļ, pasakiet, kas īsti iedvesa jums šo idiotisko domu?

Es gandrīz vai pārstāju ticēt savām ausīm.

—   Savādi. To man teica pats ģenerālis! Bet viņš, kā jūs saprotat, iepriekš bija runājis ar Van Peltu.

Es lauzīju galvu — kādus pārsteigumus vecais lapsa mums atkal gatavo? Varbūt mēģinās iestāstīt, ka viņa ierocis nav nekam derīgs?