— Bet kādēļ? — es joprojām neticēju savām ausīm.
— Pap, — Edijs domīgi atbildēja, — sasper mani jods, ja es to zinu …
— Edij! … — māte apsauca dēlu.
— Mamm, — Edijs mierīgi piebilda, — sasper mani jods, ja tu pati to zini…
Un tad arī es nodomāju: sasper mani jods, ja kāds šeit varēs man kaut ko paskaidrot. Tomēr manī jau bija ieperinājušās nelabas aizdomas. Es uzgriezu Freda Bokmena tālruņa numuru.
— Fred, vai es neesmu atrāvis tevi no pusdienām?
— Būtu jel bijis no kā, — Freds īgni atteica. — Mājās nav ne kripatas ēdamā; es tieši šodien atļāvu Me- rionai paņemt mašīnu, lai aizbrauktu pēc pārtikas, un, lūk, tagad viņa meklē veikalu, kas vēl nebūtu slēgts.
— Viņai laikam nebija izdevies mašīnu iedarbināt?
— Nekā tamlīdzīga, — Freds atbildēja. — Meri- ona pat bija aizbraukusi līdz veikalam un iegājusi tanī, bet tad pēkšņi viņa sajutusi tādus laimes uzplūdus, ka ai kal izgājusi ārā uz ielas. — Freda balss skanēja diezgan drūmi. — Ir nu gan šīs sievietes! Noskaņojums viņām mainās ik pēc brīža, turklāt piedevām viņa vēl melo …
— Meriona melo? Nevar būt!
— Viņa mēģināja man iestāstīt, ka no veikala kopā ar viņu izgājuši ārā visi pārdevēji un pircēji, visi bez izņēmuma …