Veselas divdesmit piecas sekundes no vietas viņš lādēja Van Peltu. Tad savaldījās un atkal iegrima domās.

—   Nē, -— viņš beidzot sacīja. — Nē, Van Pelts neko tādu nevarēja teikt. Jūsu stulbais ģenerālis lai­kam sajucis prātā.

Es ierunājos gluži oficiāli:

—    Doktor Horn, vai jūs ar to gribat teikt, ka … — ātri palūkojos uz Makeibu, un viņš pačukstēja man priekšā nosaukumu, — ka polikloidālais kvazitrons nespēj zināmā attālumā atņemt cilvēkam dzīvību?

Horns lamājās kā apsēsts. It kā ciestu fiziskas sā­pes. Pēdīgi viņš ar pūlēm izstomīja:

—   O jā. Protams, jā. Vai var sacīt, ka lokomotīve oksidē ogles, pārvēršot tās silicētās daļiņās? Sacīt tā, protams, var. Parasti šādas daļiņas sauc par pelniem. Bet, ja tā, tad var arī teikt, ka kvazitrons nogalina cilvēkus.

—   Tieši to es arī teicu!

—   Lieliski. Jums taisnība. — Horns viebās kā no zobu. sāpēm. — Tagad es saprotu, kāpēc jūs esat šeit. Līdz šim, jāatzīst, man par to bija jābrīnās. Jums lie­kas, ka kvazitrons ir ierocis.

—   Protams, ser.

—   Mjā.

Viņš apsēdās, izvilka no kabatas masīvu melnu pīpi un piebāza to ar tabaku. Tad itin mundri sacīja:

—    Tādā gadījumā mēs viens otru saprotam. Mana mašīna padara cilvēkus par līķiem. To pašu var pa­nākt ar jebkuru akmeni, ko, starp citu, pilnīgi neat­karīgi no manis pirms kāda laika jau atklāja pitekan- tropi. Skaidrs: jūs interesē tieši šis aspekts. Lai no­tiek!