Viņš aizkūpināja pīpi.
— Kā jau norādīju, mans kvazitrons spēj veikt dažas operācijas, kuras akmenim nav pa spēkam. Tas var atdalīt substanci, kurai attiecībā pret cilvēka ķermeni ir negatīvs lādiņš. Nosauksim šo substanci par iksu un atzīmēsim, ka, saplūstot ar ķermeni, tā rada cilvēku. Turpretim, ja to no cilvēka atdala un izolē, rodas līķis. Bet jums par to nospļauties.
Atklāti sakot, dzirdētais mani samulsināja. Es paaugstināju balsi:
— Baidos, ser, ka neesmu jūs sapratis.
— Es labi zinu, ka neesat mani sapratis, — viņš norēcās. — Visi mēs esam līķi, skaidrs? Līķi, kuros mitinās spoki, atdzīvināti līķi! Un visā plašajā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks, kas spēj citus sadalīt sastāvdaļās, pie tam nenonāvējot viņus. Tas esmu es! Un pastāv viens vienīgs paņēmiens, kā veikt šādu operāciju — ar mana kvazitrona palīdzību! Leitnant, jūs esat stulbenis, idiots! …
Ar to pašu man pietika.
— Uz redzēšanos, ser. — Es joprojām centos būt pieklājīgs, taču, savas balss dārdoņas apdullināts, viņš mani diezin vai dzirdēja.
Es pamāju kaprālim Makeibam. Tas aizcirta piezīmju bloku, veikli atvēra durvis, un mēs abi devāmies prom.
Kāda jēga būtu palikt? Vai tad savāktā materiāla nepietika, lai varētu rūpīgi izanalizēt un novērtēt situāciju?