— Fred, — es teicu, — man ir šādi tādi jaunumi. Vai tu neiebildīsi, ja pēc vakariņām apciemošu tevi?
Kad atbraucu pie Bokmena, tas sēdēja, nekustīgi blenzdams vakara avīzē.
— Visa pilsēta ir jukusi, — Freds man pavēstīja. — Bez jebkāda redzama iemesla visi automobiļi pēkšņi apstājušies, it kā šoferi būtu sadzirdējuši ugunsdzēsēju sirēnu. Te rakstīts, ka cilvēki apklusuši pusvārdā un klusējuši piecas minūtes no vietas. Bet simtiem citu iznākuši no mājām vienos kreklos ar uzrotītām piedurknēm, lai gan ārā bijis stipri vēss, un turklāt smaidījuši tā, it kā reklamētu zobu pastu. — Viņš pačaukstināja avīzi. — Vai par to tu gribēji ar mani runāt?
Es pamāju ar galvu.
— Tas viss noticis tajā laikā, kamēr pa radio tika translēta svelpoņa, tāpēc nodomāju, ka droši vien …
— Nevis droši vien, bet noteikti. Citu iespēju ir ne vairāk kā viens pret miljonu, — Freds paziņoja. — Laiks sakrīt ar precizitāti līdz sekundei.
— Bet cilvēku vairākumam tobrīd i prātā nenāca klausīties radio! …
— Tev taisnība. Bet, ja mana teorija ir pareiza, viņiem tas arī nebija jādara. Mēs no kosmosa uztvērām vājus signālus, pastiprinājām tos apmēram tūkstoškārt un retranslējām. Katrs, kas atradās ne pārāk tālu no raidītāja, saņēma krietnu devu šī pastiprinātā izstaro juma, neatkarīgi no tā, vai viņš to gribēja vai negribēja. — Freds paraustīja plecus. — It kā mēs visi būtu staigājuši gar degošu marihuanas lauku …