— Kāpēc tad tu agrāk neesi izjutis nekā tamlīdzīga?
— Tāpēc, ka es nekad neesmu pastiprinājis signālus un tos retranslējis. Jaudīgs raidītājs — lūk, kas iedvesa signāliem jaunu spēku.
— Un ko tu esi nodomājis tagad darīt?
Freds izbrīnījās:
— Darīt? Ko gan īpašu te var darīt? Varbūt vienīgi nosūtīt rakstiņu kādam zinātniskam žurnālam? …
Bez jebkāda brīdinājuma atsprāga vaļā durvis, un istabā iedrāzās Lū Herisons. Pietvīcis un aizelsies viņš ar toreadora žestu norāva no pleciem mēteli.
— Nolēmāt viņu pieņemt par kompanjonu? — Herisons vaicāja, rādīdams uz mani. Freds neizpratnē samirkšķināja acis.
— Viņu? Pieņemt?
— Tie taču ir miljoni! — Lū turpināja. — Miljardi! …
— Ir nu gan joki, — Freds iesaucās. — Par ko jūs runājat?
— Zvaigžņu svelpoņa! — Lū kliedza. — Tā viņiem iepatikusies. Sajaukusi viņiem prātus. Vai avīzes lasījāt? — Lū uz brīdi pat atskurba. — Viss šis tracis taču sacēlies svelpoņas dēļ, vai ne, dok?
— Acīmredzot tā tas ir, — Freds atbildēja, un viņa balsī nepārprotami skanēja bažas. — Bet kā, pēc jūsu domām, mēs varētu tikt pie šiem miljoniem un pat miljardiem?