Medījot gulbjus un flamingo, man gadījās iekrist ūdenī; mūsu Sēnā, kas pašreiz, droši vien, ir aizsalusi, šim gadījumam būtu varējušas rasties nepatīkamas sekas, bet še, Katona ezerā, vienīgā neērtība bija tā, ka man nācās izpeldēties ar visām drēbēm par lielu izbrīnu Aleksandram Žiro un pilsētas gubernatoram, kuri no kādas terases sekoja mūsu laivai un nevarēja izprast šo gadījumu, jo uzskatīja to par manas fantāzijas kaprīzi, kaut gan tas nebija nekas cits, kā vienīgi līdzsvara zaudēšana.

No šis klizmas es izkūlos tāpat kā tie kormorāni, par kuriem Jums nule stāstīju. Līdzīgi viņiem es pazudu un atkal izniru no ūdens, tikai man knābī nebija zivs.

Piecas minūtes vēlāk es par to vairs nedomāju, jo biju izžuvis kā monsieur Valerī, jo līdzjūtībā man saule veltīja visus savus glāstus.

Ak, kā man gribētos visur tur, kur Jūs, cienītā kundze, esat, novadīt kaut vienu šīs lieliskās saules staru un kaut vienīgi tādēļ, lai uz Jūsu palodzes izplauktu neaizmirstulīšu pušķītis.

Palieciet sveika, cienītā kundze, un piedodat par šo garo vēstuli. Es neesmu izlutināts un kā bērns, kas bijis nerātns, apsolos turpmāk tā vairs nedarīt. Bet kāpēc gan debesu vārtnieks ir pametis vaļā tās ziloņkaula durvis, pa kurām izzogās šādi zelta sapņi?!

Pieņemiet labvēlīgi, cienītā kundze, manu vispadevīgāko jūtu apliecinājumu.