Aleksandrs Dimā.

Sirsnīgi spiežu Jūlija roku."

Bet nu — kādam nolūkam rakstīta šī tīri intīmā vēstule? Tāpēc, ka pirms es saviem lasītājiem pastāstu par dāmu ar samta apkakli, man vajadzēja atvērt Arsenāla, tas ir, Kārļa Nodjē dzīvokļa durvis.

Un tagad, kad šīs durvis mums ir atdarījusi viņa meita, mēs esam pārliecināti, ka būsim gaidīti viesi: „Kas mani mīl, lai seko man".

Parīzes nomalē, kā Selestīniešu Krasta ielas turpinājums piesliedamās Morlāna ielai un pārvaldīdama upes teci, paceļas liela, tumša, drūma izskata ēka, ko sauc par Arsenālu.

Viena daļa no laukuma, uz kura pacēlās šī smagā būve, pirms pilsētas kanālu izrakšanas saucās par Gipsa lauku. Parīzes pilsēta, reiz gatavodamās karam, nopirka šo zemes gabalu un uzcēla tur šķūņus artilērijas novietošanai. Ap 1533.gadu Fransuā Pirmais, redzēdams, ka viņam trūkst lielgabalu, lika tos izliet. Viņš aizņēmās no savas labās pilsētas vienu no šiem šķūņiem, cieši apsolīdams to atkal atdot, tiklīdz lielgabalu liešana būs pabeigta. Tad, uzdodams par iemeslu darba steidzamību, viņš aizņēmās otro un arī trešo, vienmēr atkārtodams to pašu solījumu. Bet tad, rīkodamies pēc sakāmvārda, kurš māca, ka to, ko ir vērts ņemt, ir arī vērts paturēt, viņš, daudz nedomādams, paturēja visus trīs aizlienētos šķūņus.