Lūk, tā bija tā pasaule, ko man parādīja pagājušās nakts sapnis, tik mirdzošu, tik taustāmu, bet, ak vai, tomēr tik netveramu, kā tie atomi, kas dejo saules gaismā, kad tas caur slēģu plaisām ielaužas tumšā istabā.

Un tagad, cienītā kundze, Jūs vairs nebrīnīsities par šo vēstuli, vai ne? Tagadne kūleņotu bez apstājas, ja to neturētu līdzsvarā no vienas puses nākoties cerību svars un no otras puses — pagātnes atmiņu atsvars. Bet es, vai nu par laimi vai par nelaimi, piederu pie tiem, kuriem atmiņas ir pārsvarā.

Bet tagad parunāsim par kaut ko citu, jo skumjam būt ir atļauts tikai ar to noteikumu, ka ar savām skumjām neapēnoja arī citus. Ko dara mans draugs Bonifācijs? Jā, pirms astoņām vai desmit dienām es apmeklēju kādu pilsētu. Šī pilsēta ir Konstantīna, senā Sirta. Un šo, klints virsotnē lieliski izbūvēto pilsētu bez šaubām būs cēlusi kāda fantastisku dzīvnieku rase ar ērgļu spārniem un cilvēku rokām, kā tos Herodots un Levajants, šie abi lielie ceļotāji, vēl paši esot redzējuši.

Tad mēs vēl mazliet uzkavējāmies Utikā un krietni ilgāk — Bizertā. Šinī pēdējā vietā Žiro uzgleznoja kāda turku notāra portretu, bet Beranžē gleznoja viņa vecāko darbvedi. Es Jums, cienītā kundze, tās aizsūtīšu, lai Jūs tos varētu salīdzināt ar Parīzes notāriem un viņu vecākajiem darbvežiem. Es gan šaubos, vai tik šie pēdējie nepaliks ēnā.