Divdesmit gadus vēlāk uguns iekrita tajās divdesmit tūkstoš mārciņās pulvera, kas tur glabājās aiz atslēgas. Eksplozija bija drausmīga: Parīze drebēja tāpat kā dreb Katānija tanīs reizēs, kad sakustas Enselada. Akmeņi lidoja pāri Svētā Marka priekšpilsētas robežām; briesmīgā grāviena dārdoņa satricināja Melūnu. Kaimiņos esošās mājas šūpojās, it kā būtu piedzērušās; pat zivis upē aizgāja bojā, jo negaidītais satricinājums tās bija nogalinājis. Un, beidzot, trīsdesmit cilvēki, kurus liesmu viesulis bija uzrāvis gaisā, nokrita zemē, saraustīti gabalos, bet ievainoto bija simts piecdesmit. Kā tas gadījās? Kādi bija šā nelaimes gadījuma cēloņi? To nekad nedabūja zināt un, tā kā tas netika noskaidrots, tad vainu uzvēla protestantiem.

Kārlis IX sagrautās ēkas lika atjaunot, turklāt vēl plašākā mērogā. Šis' Kārlis IX tiešām bija liels būvētājs: viņš lika izdaiļot Luvru ar skulptūrām un nevainīgo strūklaku uzdeva izrotāt Žanam Gužonam, kurš, kā to katrs zina, krita tur no nezināmas lodes. Viņš, šis lielais dzejnieks un lielais aktieris, tiešām visu būtu novedis līdz galam, ja vien Dievs, kam ar viņu bija nokārtojami daži rēķini sakarā ar 1572.gada 24.augustu, to nebūtu aizsaucis pie sevis.

Viņa pēcteči atsāka pusceļā pamestos būvdarbus un tos turpināja. Henrijs III 1584.gadā lika izdaiļot vārtus Selestīniešu krastmalas sākumā, šiem vārtiem pievienoja lielgabalveidīgas kolonnas un uz marmora tāfeles vārtu virsotnē bija lasāmas šādas Nikolā Burbona divrindas: