„A Etna hic Henrico vulcania teļa ministrat,

Teļa giganteos debcllatura furores," par kurām Santējs bija gatavs samaksāt ar savu dzīvību.

Tas franču valodā nozīmē:

„Še Etna pagatavo bultas, ar kurām Henrijs sadragās milžu negantību."

Un tiešām — viņš lika še iekārtot to skaisto dārzu, kur vēl redzams Ludviķa XIII laika kartēs un kurā Silī uzcēla savas ministrijas ēku, likdams apgleznot un izrotāt ar zeltu tās skaistās zāles, kurās vēl šobaltdien atrodas Arsenāla bibliotēka.

1823.gadā Nodjē tika uzaicināts par šīs bibliotēkas direktoru un izvācās no Šuazela ielas, kurā viņš līdz tam laikam dzīvoja, lai iekārtotos savā jaunajā miteklī.

Šis Nodjē tiešām bija apbrīnojams cilvēks, bez jebkāda netikuma, bet pilns kļūdu, to jauko kļūdu, kas ģeniālu cilvēku padara oriģinālu: izšķērdīgs^ bezrūpīgs un slinks (tikpat slinks kā Figaro) baudītājs. Nodjē zināja gandrīz vai visu to, ko cilvēkam ir ļauts zināt. Vispirms viņam, kā jau ģeniālam cilvēkam, bija sava priekšrocība: kad viņš nezināja, tad kaut ko izgudroja, un tas, ko viņš izgudroja, bija kaut kas savdabīgi asprātīgs, ar pavisam citu nokrāsu un pavisam citādi iespējams nekā īstenībā.