Vispirms pārslogots ar dažādām sistēmām, paradoksists un entuziasts, viņš tomēr nekādā ziņā nebija pieskaitāms propagandistiem. Nodjē bija paradoksists tikai sevis dēļ un tikai savai vajadzībai viņš veidoja sistēmas. Kad viņa sistēmas tiktu pieņemtas un viņa paradoksi atzīti, viņš tos mainītu un tūdaļ radītu citus.

Nodjē bija Tereneija tips, kam nekas cilvēcīgs nav svešs. Viņš mīlēja tikai mīlas laimes dēļ un viņa mīla bija kā saules vizma, kā strauta čalošana un kā puķu smarža. Viss, kas ir labs, skaists un dižens, bija tam mīļš; pat ari ļaunumā viņš centās sameklēt to, kas tur bija labs — kā ķīmiķis indīgo stādu nāvējošo substanci pārvērš dziedinošās zālēs.

Cik daudz reižu Nodjē bija mīlējis? To viņš pats sev nebūtu zinājis pasacīt; būdams liels dzejnieks, viņš sajauca sapņus ar īstenību. Un Nodjē ar tādu mīlestību bija ielolojis savas fantāzijas radītos tēlus, ka beidzot pats sāka ticēt viņu esamībai. Terēze Obēra, Inese no Sjeras un Mietes nāra viņam bija dzīvas būtnes. Tās bija viņa meitas, tāpat kā Marija, tātad — Marijas māsas; tikai viņu radīšanā Nodjē kundze nebija ņēmusi nekādu dalību; kā Jupiters Minervu viņš tās bija radījis no savām smadzenēm.

Bet nevien cilvēciskas bēdas, nevien Ādama dēlus un Ievas meitas Nodjē atdzīvināja ar savu radītāja elpas dvesmu. Viņš bija izgudrojis arī kādu dzīvnieku un devis tam vārdu, un tad, pats uz savu atbildību, nebēdādams, ko par to saka mīļais Dievs, piešķīris tam mūžīgu dzīvību. Šis dzīvnieks bija taratantaleo.