Vai nav tiesa? — jūs tādu taratantaleo nemaz nepazīstat, tāpat arī es, bet Nodjē to pazina, pazina caur un caur. Viņš varēja jums stāstīt par šā taratantaleo dzīves veidu, kaprīzēm un paražām, un būtu arī varējis stāstīt par viņa mīlas priekiem, ja vien, no tā brīža, kad Nodjē pamanīja, ka taratantaleo nes sevī nemirstības principu, viņš tam nebūtu uzlicis celibātu, jo vairošanās ir lieka tur, kur patāv miesas augšāmcelšanās.

Kā Nodjē atrada šo taratantaleo?

Es jums par to tūdaļ pastāstīšu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Nodjē nodarbojās ar entomoloģiju. Nodjē dzīvi vispār var iedalīt sešos dažādos laikposmos.

Vispirms viņš nodarbojās ar dabaszinībām un izveidoja „Entomoloģisko bibliotēku".

Tad valodniecībā tapa „Onomatopēdu vārdnīca".

Tad politikā — Napoleons.

Tad reliģijas filozofijā — „Klostera meditācijas".

Un dzejā — „Jaunā barda esejas".

Beidzot sekoja romāni: „2ans Sbogārs", „Smarra", „Trilbi", „Zalcburgas gleznotājs", „Maršāna jaunkundze", „Vampīrs", „Adele", „Zelta sapnis", jaunības atmiņas", „Bohtmas karaļa septiņas pilis", „Doktora Neofobusa dīvainības" un vēl tūkstots citu jauku lietiņu, kuras jūs pazīstat tikpat labi kā es un kuru nosaukumus mana spalva pašreiz neatrod.